Vai jums likās, ka par Rīgas Siltumu esat jau dzirdējuši visu?
Diemžēl nē. Pēdējos gados esam pieraduši dzirdēt par enerģētikas krīzēm, tarifu kāpumiem un “zaļās pārejas” izaicinājumiem. Taču aiz šiem skaļajiem vārdiem reizēm slēpjas pavisam vienkārša problēma — neizlēmība un saimniecisks nolaidīgums. Diemžēl viens no šādiem piemēriem ir arī Rīgas kreisā krasta siltumapgādes sistēma.

Rīgā, tepat Imantā, stāv 50 megavatu termoelektrostacija, kas spēj ražot gan elektrību, gan siltumu — otra lielākā Latvijā, tūlīt aiz “Latvenergo”. Lielākas vienkārši nav. Ar supermodernu Rolls-Royce turbīnu. Tā tika būvēta ar mērķi: sadedzināt gāzi, iegūt dārgo elektroenerģiju un pārpalikumā atdot rīdziniekiem lētu siltumu — blakusproduktu.
Mēs — visi Latvijas iedzīvotāji — par to samaksājām: caur OIK ap 60 miljonus eiro, vēl 25 miljonus no paša uzņēmuma kabatas. Atceraties OIK? Tas tika ieviests, lai atbalstītu bāzes jaudas un sistēmas drošību, un kā “ekoloģisku risinājumu” – gāzi izmantojot divu produktu ieguvei: elektrībai un siltumam.

Tā bija solīta kā investīcija drošībā, enerģētikā, nākotnē.

Kas notika tālāk?

Apskatīsim elektroenerģijas ražošanas datus:

2020/21. g. apkures sezona – 85 000 MWh

2021/22. g. sezona – 37 000 MWh

2022/23. g. sezona – vairs tikai 26 000 MWh (trīs reizes mazāk nekā aiziepriekšējā sezonā)

2006/2007.g. sezonā bija rekoraugsta elektrības izstrāde 311 000 MWh apmērā, kas līdzvētīgs 10% no visa Latvijas gadā saražotās elektrības

Rīgas Siltuma Imantas Rolls-Royce turbīna pelnīja vienā gadā ~12mil € no elektrības ražošanas (2018/2019.g. sezonā)

Un tālāk – līdzīgi. Kas notika? 2021./22. gadā šī stacija beidza darboties. Vienkārši apstājās, jo Rīgas Siltums nebija veicis nepieciešamos remontus. Un – uzmanību – nekad vairs netika iedarbināta. Vienkārši pamesta!

Stacija, kas reiz pelnīja miljonus, vienkārši apstājās. Klusums. Dīkstāve.
Jo netika veikti remonti. Jo neviens neuzņemas atbildību. Jo “pagaidām neko nevar darīt”.

Vai saprotat, ko tas nozīmē?
Mēs esam samaksājuši par spēkstaciju, bet tā vienkārši stāv bezdarbībā.
Tajā pašā laikā Rīgas Siltums ziemās dedzina dārgo gāzi vecā 1976. gada katlā, kas nespēj saražot nevienu kilovatstundu elektroenerģijas. Tikai siltumu. Tikai izmešus. Tikai zaudējumus.

Varbūt staciju atjaunot ir ļoti dārgi? Remonta izmaksas – ap 3,2 līdz 10 miljoniem €. Pie šodienas elektroenerģijas cenām šis ieguldījums atmaksātos vienas ziemas laikā. Un stacija tad varētu strādāt vēl gadiem!

Visi redzam – ziemās Nord Pool cenas turas 200–400 €/MWh, kamēr gāze maksā 30–50 €/MWh. Nav jābūt enerģētikas ģēnijam, lai saprastu, ka tāda stacija pelna.

Tad kā ir? Mēs visi maksājām OIK, lai būtu bāzes jaudas, bet kopš sākās karš – visa šī jauda ir izmesta miskastē. Gāzi turpinām dedzināt katlā! Vai tas nav valsts drošības apdraudējums?

Interesanti, cik gāzes tiks tīri sadedzināts katlā šajā ziemā? Un kāpēc Viļņā un Tallinā šādas vidēja izmēra gāzes termoelektrostacijas strādā nepārtraukti? Tur cits klimats? Vai cita attieksme pret savu valsti un enerģētikas drošību?

Tepat blakus stāv paša RS šķeldas katlumāja. Varētu domāt – viss kārtībā, zaļi, lēti, silti.

Tagad klausieties uzmanīgi: ziemas salā ar šķeldu jaudas nepietiek. Tā pietiek tikai rudenī un pavasarī. Ko dara visu auksto ziemu? Kurinām dārgo gāzi. Nevis, lai ražotu elektroenerģiju un izmantotu blakusproduktā siltumu, bet tīri truli dedzinām 1976. gada padomju katlā. - jā parastā lielā boilerī

Rezultāts – vēl dārgāk, vēl neefektīvāk un pilnīgi bez jēgas. Šķiet, ka neviens vairs pat necenšas izlikties, ka tas ir “ekonomiski pamatoti”.

Kamēr Viļņā un Tallinā līdzīgas stacijas rūc un ražo — nodrošina pilsētu ar enerģiju, palīdz samazināt rēķinus, stiprina valsts neatkarību — mēs turpinām dedzināt gāzi katlā un sildīt gaisu.

Tas vairs nav tikai uzņēmuma jautājums. Tā ir valsts drošības problēma.
Jo, ja mēs karā, enerģētiskā krīzē un inflācijas apstākļos atļaujamies neizmantot savas jaudas, tad tas ir valsts resursu izšķērdēšanas simbols.

Mēs dedzinām ne tikai gāzi.
Mēs dedzinām naudu, drošību un veselo saprātu.
Un to visu — “zaļās enerģijas” vārdā.

Cik ilgi Rīgas dome un ministrijas noskatīsies, kā sabiedrības nauda burtiski izkūp gaisā?

Cik ilgi mēs vēl klusēsim, kamēr lēmumu vietā valda bezdarbība?
 

Papildu informācijai:
Andris Kulbergs
Saeimas deputāts, “APVIENOTAIS SARAKSTS”